No Długiego Pobrzeża otrā Motlavas krastā redzama vieta, kas gadsimtiem ilgi kalpoja galvenokārt darbam. Pie krastmalām piestāja kuģi ar precēm, un aiz tiem stiepās noliktavu rindas. Noliktavu sala bija ostas aizmugure un viena no svarīgākajām vietām tirgotāju Gdaņskā.
Noliktavas, kas ir vecākas par salu
Nosaukums precīzi raksturo šīs teritorijas agrāko funkciju, taču slēpj nelielu pārsteigumu: graudu noliktavas šeit pastāvēja jau pirms salas izveidošanās. Tikai pēc Jaunās Motlavas izrakšanas 1576. gadā šī teritorija tika atdalīta no austrumu krasta. Rietumu pusē palika bijusī upes gultne, kas vērsta uz Galveno pilsētu.
Jau XVI gadsimtā šeit atradās simtiem noliktavu. Tajās galvenokārt nonāca graudi, kas tika pārvadāti pa upi no Polijas-Lietuvas kopvalsts iekšzemes, bet arī apiņi, lins, kaņepes, medus un citas preces. Upe savienoja ražotājus ar ostu, no kuras kravas varēja turpināt ceļu pa jūru.

Tiltus naktī pacēla
Uzkrātās rezerves bija ļoti vērtīgas, tāpēc salas tika rūpīgi apsargātas. Naktī tilti tika pacelti, ierobežojot piekļuvi noliktavām. Apsardzē palīdzēja arī suņi, kurus palaida brīvi pēc krēsla iestāšanās. Krastmala, kas dienā bija pilna ar cilvēkiem un kravām, vakarā kļuva par slēgtu un apsargātu teritoriju.
Zādzības nebija vienīgais apdraudējums. Preces un ēkas iznīcināja ugunsgrēki un plūdi. CeļvedīGalar Po Gdańsku” pieminēts 1540. gada lielais plūdu vilnis un ugunsgrēks, ko 1516. gadā izraisīja Matternu bandas locekļi. Tādējādi ostas krājumu uzglabāšanai bija nepieciešama gan efektīva organizācija, gan nepārtraukta apsardze.

Katram noliktavas ēkai bija savs nosaukums
„Baltā zirga”, „Sarkanais lauva”, „Noasa šķirsts”, „Woli Łeb” vai „Mirušā galvaskauss” — senie graudu noliktavu nosaukumi var pārsteigt pat vairāk nekā ielu nosaukumi. Tie palīdzēja atšķirt atsevišķas ēkas blīvajā noliktavu apbūvē. Gadsimtu gaitā tika izmantoti simtiem šādu nosaukumu.
Pateicoties šiem nosaukumiem, tirdzniecības vēsture vairs nav tikai stāsts par graudu daudzumiem un kuģu skaitu. Atsevišķām noliktavām rodas sava identitāte, un bijušo ostu vieglāk iedomāties kā konkrētu vietu, kur cilvēki katru dienu atrada ceļu uz savu noliktavu.

No noliktavām uz jauno pilsētas daļu
19. gadsimtā ūdens transportu papildināja dzelzceļš, palielinot noliktavu apkalpošanas iespējas. Arhīva fotogrāfijas no 20. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem liecina, ka sala joprojām saglabāja ostas raksturu. 1945. gads izrādījās katastrofāls, jo tika iznīcināta ievērojama daļa apbūves.
Pēckara atjaunošana un vēlākie ieguldījumi pakāpeniski mainīja šīs vietas funkciju. Šodienas salu vairs neraksturo plašo drupu tēls, kas pazīstams no vecākajiem ceļvežiem. Vēsturiskie graudu klētis un mūsdienu apbūve veido nākamo tās vēstures slāni.

Visuzskatāmākā joprojām ir salas saistība ar ūdeni. Uz to skatoties no Motlavas, var izsekot krastmalas gaitai un salīdzināt šodienas panorāmu ar senām fotogrāfijām. Tieši no upes puses vislabāk redzams, kāpēc noliktavas tika būvētas tieši šajā vietā.
