Starp Gdaņskas jumtiem izceļas Marijas baznīcas milzīgā celtne. Gadsimtu gaitā tā ir apaugusi ar stāstiem par neparastiem notikumiem, cilvēku bailēm un drosmi. Viens no tiem izskaidro, kā baznīcas zvanu skaņa esot izglābusi iedzīvotājus no mēra.
Šī leģenda ir citēta ceļvedīGalar Po Gdańsku”. Tās varoņus un brīnumainos notikumus mēs iepazīstam kā daļu no pilsētas stāstīšanas tradīcijas, nevis kā dokumentētu epidēmijas gaitu.
Meistars Damjans ierodas Gdaņskā
Saskaņā ar stāstu pilsētu skāra mēris. Izmisušie iedzīvotāji nolēma uzaicināt cilvēku, kurš spētu novērst šo nelaimi. Viņi nosūtīja kuģi pakaļ venēciešu zinātniekam, astrologam un eksorcistam — meistaram Damianam.
Kad ieradušais sasniedza Gdaņsku, viņš secināja, ka nelaimes cēlonis ir velns, kurš bija apmeties pilsētā. Viņš paziņoja, ka to var izdzīt ar kopīgu lūgšanu, ko pavada Svētās Marijas baznīcas zvani. Tornī karājās seši zvani. Tomēr bija nepieciešama vēl septītā balss.

Mazs zvaniņš un liels uzdevums
Trūkstošais zvaniņš atradās Sv. Jāņa baznīcā. Tas bija jāatnes pie Marijas baznīcas torņa un jāpievieno tā skaņa pārējo zvanu skaņām. Leģendā šo uzdevumu varēja veikt tikai cilvēks bez grēka. Izvēle krita uz zēnu vārdā Kristians.
Bērns paņēma zvaniņu no Sv. Jāņa baznīcas un devās ceļā. Pirms viņš sasniedza galamērķi, viņš sastapa velnu, kurš mēģināja izjaukt šo misiju. Tagad visas pilsētas liktenis bija atkarīgs no tā, vai mazajam sūtnim izdosies pabeigt uzdevumu.
Septiņas balsis pret mēri
Tad sāka skanēt lielie zvani tornī. Kristians iezvanīja ar savu mazo zvaniņu, pievienojoties to balsīm. Virs Gdaņskas uzvirmoja negaiss, un zibens trāpīja baznīcas tornī.
Tā, saskaņā ar leģendu, velns tika izdzīts, un mēris atkāpās. Tomēr glābšanai bija sava cena: meistars Damjans par cīņu samaksāja ar dzīvību. Stāsts beidzas ar pilsētas glābšanu un atmiņu par cilvēku, kurš nāca tai palīgā.

Dievnams, kura vēsture stiepjas paaudžu paaudzēs
Baznīcas patiesā vēsture ir tikpat plaša, lai gan mēs to iepazīstam no citiem avotiem. Pašreizējās baznīcas celtniecība tika uzsākta 1343. gadā, un 1502. gadā, pabeidzot darbu pie velvēm, noslēdzās 159 gadus ilgais process. Nākamās iedzīvotāju paaudzes vēroja, kā virs jumtiem aug tās varenais siluets.
Leģenda šo milzīgo telpu saista ar vienu mazu priekšmetu. Sešiem milzīgajiem zvaniem nepieciešama neuzkrītoša zvaniņa palīdzība, bet visai pilsētai — bērna drosme. Tieši šis tēls paliek atmiņā, kad pēc stāsta noklausīšanās skatās uz Marijas torni.
